Intervija

Intervija ar Rasmu Petmani

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

Ugāles mūzikas un mākslas skolas direktore Rasma Petmane kopš 2011.gada decembra ir LMIIA Domes locekle. Iepazīstoties tuvāk ar Rasmu, dodu iespēju to izdarīt arī jums, lasītāji.

Tavas mācību un darba gaitas?

Dzimusi esmu Krustpilī, mācījos vijoles spēli mūzikas skolā Jēkabpilī. Sekoja mācības Daugavpilī, pēc tam – Rīgā. Darba gaitas aizveda vispirms uz Salacgrīvu, tad – Vangažiem, bet nu jau sešpadsmit gadus dzīvoju un strādāju Ventspils pusē – Ugālē. Man tā šķiet brīnišķīga pieredze – esmu iepazinusi vietas un cilvēkus Latgalē, Vidzemē, tagad – Kurzemē, un ļoti raiba ir veidojusies arī profesionālā dzīve – vadīju folkloras kopu "Cielava", spēlēju šlāgergrupā "Lauku Muzikanti", kādu brīdi arī kapelā "Valdemārs", biju vokālā ansambļa "Post Scriptum" vadītāja. Ir strādāts vispārizglītojošajā skolā, ir spēlēti pavadījumi deju kolektīviem, esmu vadījusi kori un bērnu vokālo grupu... Par Ugāles Mūzikas skolas direktori kļuvu 2004.gadā.

Pastāsti par savu skolu?

Mūsu skoliņa, domāju, līdzīga daudzām lauku mūzikas/mākslas skolām. Dibināta 90-jos, bērnu skaits ap 60-70, pedagogi – braucēji, jo kvalificētu vietējo speciālistu ir ļoti maz. Novadu reforma mūs iemeta lielākā struktūrā, kas joprojām lāga nefunkcionē, taču risinājumus izdevās rast, un izskatās, ka laikam puslīdz sveikā būsim izkūlušies arī no slavenās kultūrizglītības reformas. Mūsu izdzīvošanas recepte bija piedāvājuma dažādošana. Atvērām ne tikai jaunas instrumentspēles programmas, bet 2009. gadā kļuvām par Ugāles Mūzikas un mākslas skolu. Paplašinājāmies arī fiziski; 2007. gadā iegājām jaunās mācību telpās. Ēkai vēl ir neapgūti resursi; plānojam pāris gadu laikā iekārtot jaunas mācību klases mākslas programmai, kas pašlaik mitinās Ugāles vidusskolā.

Kā ar pedagogiem?

Pedagogi pie mums brauc no Ventspils, Talsiem, Valdemārpils un pat Rīgas. No vienas puses – grūti ir mobilizēties kādiem lielākiem projektiem, pat kopīga sapulce iespējama tikai skolēnu brīvlaikā, bet par plusu uzskatu to, ka šīs dažādās personības nāk katra ar savu stilu, profesionālo "bagāžu", uzskatiem. Pie mums nevar „ierūsēt”, un tas ir pats svarīgākais!

Kas ir Tavs iedvesmas avots?

Man pašai lielākais iedvesmas avots ir kolēģi – gan skolā, gan asociācijā. Es katrreiz ar prieku "Partitā" lasu par organizētajiem festivāliem, konkursiem, nometnēm. Tieši par ORGANIZĒTAJIEM, jo zinu, cik daudz spēka, laika un entuziasma tas prasa. Tas ir fenomens, ka, par spīti birokrātijai un lielajai slodzei, jūs, mīļie direktori un skolotāji, atrodat laiku Latviešu mūzikas svētkiem, Vītolēniem, starptautiskiem konkursiem, radošām darbnīcām, un vēl, un vēl... Tas ir nenovērtējams ieguldījums sabiedrības garīgajā veselībā un mums nav jātaisnojas par to, ka pastāvam un cik dārgi Latvijas valstij tas izmaksā.

Kas Tevi sarūgtina?

Cik mums visiem kā sabiedrībai ir izmaksājuši un vēl izmaksās tuvredzīgi lēmumi, nesaimnieciskums, reformas reformu dēļ (gan tautsaimniecībā, gan kultūrā un izglītībā), to pat apjaust grūti. Lielas sabiedrības daļas agresīvais, depresīvais noskaņojums un pieaugošā aprobežotība, ideālu un patriotisma trūkums – vai tās būtu plaukstošas valsts un nācijas pazīmes? Kas un cik mums vēl ir jāzaudē, lai nāktu pie sajēgas, ka kultūra nav balasts, ko glābjoties izsviež no laivas!

Novēlējums kolēģiem?

Gribu izteikt atbalstu un iedrošinājumu tiem skolu direktoriem, kuriem vēl joprojām nākas sūri grūti cīnīties par finansējumu izglītības programmām un pat par sava darba apmaksu. Prasiet padomu juristiem, nesamierinieties ar netaisnību! Mēs strādājam kvalitatīvi un atbildīgi, tāpēc mums ir tiesības prasīt atbildīgu un korektu attieksmi pret mūsu vadītajām iestādēm un mums pašiem.

Paldies par stāstījumu! Lai tava skola ir kā sapņu saliņa, kurā bērniem un skolotājiem lidojumā atveras spārni.

©2024 LMIIA

Search