Mārupes mūzikas un mākslas skolas direktori Daci Štrodahu pazīstu jau kopš tālajiem Mediņu laikiem, kad kopā dzīvojām kojās, „gāzām podus” un bijām traki skuķi. Tad, daudzus gadus mūsu dzīves ceļi pašķīrās un satikāmies no jauna tajos pašos Mediņos, absolventu salidojumā. Atjaunojām draudzību nu jau kā skolu direktores, bet jautrība mūsu starpā ir saglabājusies un kopīgi darbojamies, lai arī strādājam katra savā vietā salīdzinoši diezgan tālu viena no otras. Atkal kopā mācījāmies, šoreiz RPIVA iegūstot maģistra grādu, darbojamies nometnē Vītolēni, asociācijā. Šajā intervijā, Daces jubilejas mēnesī, piedāvāju arī jums, lasītāji, iepazīties ar manu draudzeni un "cīņu biedri".
Tātad - pastāsti par sevi - no kurienes nākusi, kur mācījusies?
Esmu dzimusi mazā Kurzemes pilsētiņā Sabilē. Pirmos 15 gadus tur arī pavadīju, mācoties, darot darbus un nedarbus. Tā kā tajā laikā Sabilē vēl nebija mūzikas skolas, mācījos Kandavas mūzikas skolā. Ar to man saistās vislabākās atmiņas. Man bija brīnišķīgi pedagogi – vijoli mācījos pie Olgas Libertes, solfedžo, mūzikas teoriju un klavieres pie Silvijas Sudņikas. Viņai es saku paldies par ieliktajām zināšanām, jo mācoties gan Mediņos, gan konservatorijā, pirms solfedžo un harmonijas eksāmeniem varēju iet uz kino, jo man nebija vairs jāgatavojas. Un bez problēmām varu piespēlēt saviem audzēkņiem klavieru pavadījumu.
Tavas darba gaitas?
Pirmās darba gaitas mūzikas skolā man sākās vidusskolas laikā, pusgadu nostrādāju Limbažu mūzikas skolā. Tad Rīgas 3.mūzikas internātskolā. Pēc tam vairākus gadus nodarbojos ar pedagoģiju savā ģimenē, audzinot savus trīs bērnus. Un tad 2000.gadā atvēru Mārupes Mūzikas un mākslas skolu.
Pastāsti par darbu savā skolā?
Skolā esmu arī vijoļspēles pedagogs. Tas man ļoti patīk. Protams, kad mēs augām, zāle bija zaļāka, bērni vairāk mājās mācījās, ar lielāku atbildības sajūtu domāja par rezultātu. Bet – mums nebija neskaitāmas TV programmas, kas apēda mūsu laiku, mums nebija draugiem.lv, feisbuki, tviteri, youtube un pārējie kārdinoši laikrijēji internetā. Pa kuru laiku tad lai mācās? Diennaktī taču palikušas tās pašas 24 stundas!. Un tad nu mums, pedagogiem, jādomā, kas motivēs audzēkni spēlēt savu instrumentu. Viens no nemainīgiem motivācijas veicinātājiem ir sasniegumi, taču, kā tos gūt, neko nedarot? Vecākiem daudz jāstrādā (mēs to zinām – mēs taču arī esam vecāki), tāpēc viņi paļaujas, ka bērni paši izmācīsies, pavingrināsies, sakārtos māju utt. Un zinām arī, kā notiek realitātē. Tas nav viegli, taču ir interesanti. Un kāds ir gandarījums par sasniegumiem – pat vismazākajiem.
Citi pienākumi, idejas, mērķi?
Esmu arī Mārupes novada Domes deputāte. Arī šis darbs ir interesants, atbildīgs. Darbojos arī mūsu LMIIA, Direktoru padomē un Nacionālajā mūzikas padomē.
Idejas un mērķi vienmēr ir augsti – kam tādu nav? Man gribētos, ka bērni ar prieku nāktu uz mūzikas skolu, lai viņi arī pēc skolas beigšanas gribētu klausīties mūziku un arī paši to spēlēt, vienalga, vai tas būtu profesionāli, amatieru kolektīvos vai ģimenes un draugu lokā.
Kas iepriecina un kas kaitina vai sāpina?
Iepriecina pats darbs, tas, ka varu strādāt ar bērniem – mēs jau veci nepaliekam, kamēr strādājam ar bērniem. Nesen mani piecgadīgā sagatavošanas klases skolniece uzslavēja – jā, tu esi gudra meitene. Vai nav jauki?
Kaitina? Mani izbrīna un tracina tas, ka daļai cilvēku, tai skaitā arī mūsu audzēkņu vecākiem, ir uzskats, ka mūzikas un mākslas izglītība ir tikai laika aizpildīšanai – kamēr vecāki darbā, nu tikmēr kāds viņus pieskatīs skolā. Un tad arī nav gaidāma nekāda atbildība par rezultātu. Un bērns ir pa vidu – skolotājs prasa un grib rezultātu, turklāt ne jau sevis dēļ, vecākiem vienalga – ko izvēlēties? Es vienmēr atgādinu katrā izlaidumā, ka viens no ieguvumiem visiem absolventiem ir prasme organizēt savu laiku. Un, ka rezultāts nav tikai profesionāls mūziķis, ieguvums ir daudz plašāks. Starp citu, mūsu skolas mājas lapā ir ielikta informācija vecākiem, ar ko jārēķinās, palaižot bērnu mūzikas skolā, un 10 iemesli, kāpēc vajadzētu bērniem mācīties mūziku.
Kas tavuprāt mūsu skolas darbā ir pats svarīgākais?
Pirmkārt jau svarīgi ir ieraudzīt, atpazīt, izcelt un attīstīt talantus, veidot pamatus profesionāļiem, tad audzināt „profesionālus” klausītājus, un, protams, pēc iespējas iemācīt – pacietību un neatlaidību mērķu sasniegšanai, mīlēt mūziku, izmantot savas prasmes jebkurā savā ikdienas darbā, cienīt otra darbu, zinot, cik daudz jāieliek panākumu sasniegšanā.
Novēlējums citiem direktoriem, lasītājiem gada nogalē?
Novēlu visiem direktoriem, kā arī visiem lasītājiem sagaidīt svētkus ar mīlestību, saticību un mieru ģimenē, radošumu un sapratni darbā. Lai mums pietiek veselības, spēka, izdomas, pacietības, iecietības un visa pārējā, kas ik brīdi var savajadzēties.
Lai tas piepildās arī tev pašai, Dace (Cadi)!
Foto no www.muzikamakslamarupe.edu.lv