Intervija

Intervija ar Marutu Balodi

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

 Pavasarī, tiekoties ar Kandavas mākslas un mūzikas skolas direktori Marutu Balodi, lūdzu interviju. Maruta solīja rudenī, kad būs pagājis gads, kopš veikta skolas reorganizācija. Nu šis brīdis ir klāt!

Tavs dzīves sākums, mācību gaitas, ģimene?

Esmu kurzemniece. Mācījos Stendes pamatskolā un Talsu bērnu mūzikas skolā akordeona spēli pie skolotāja Jura Lasenberga. Sekoja mācības Ventspils mūzikas vidusskolas teorijas nodaļā un jau paralēli darbam Kandavā studijas Jāzepa Vītola LVK mūzikas pedagoģijas fakultātē.

Ģimenē ar mūziku neviens nav saistīts. Taču jau no bērnudārza laikiem mamma atbalstīja ikvienu manu vēlmi darboties, te nopērkot koklīti, te 12 basu akordeonu un dažādus metalafonus. Un šis skanošais arsenāls tika skandēts uz nebēdu. Visu ko dziedāju vai platēs klausījos meklēju uz saviem instrumentiem. Kad instrumenti kļuva „par īsu”, jo nevarēja sameklēt visus meldiņus, tad mamma aizveda mani uz mūzikas skolu. Līdz šai dienai atceros kā, pie spoguļa stāvot, gatavoju dziesmu mūzikas skolā. Talsu mūzikas skolā direktores Pārslas Mediņas kabinetā dziedāju Ģ.Ramaņa dziesmu: Šo dziesmu skola dziedam mēs par tevi, Ik vārds, ik zieds tev pateicībā vīts; Šo spēku dzīvei, kuru tu mums devi, Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.” Esot skanējis viss gaitenis. Bet dziesma gan laba...

Manām meitām citas intereses. Jaunākā Līga gan pabeidza Ventspils mūzikas vidusskolu, tālākā izglītība un darbs ar mūziku nav saistīti. Mūzika paliek kā pievienotā vērtība viņas intelektam un gaumei. Vecākā meita Ilze ir mediķis.

Skolotāju nozīme profesijas izvēlē?

Mūzikas skolotājas darbu izsapņoju jau Talsu mūzikas skolā solfedžo stundās pie skolotājas Benitas Paegles. Skolotājas darbu parasti novērtē tikai tad, kad skola pabeigta, jo tad nāk apziņa, ko šis cilvēks tev ir devis. Man ir ļoti laimējies sastapt skolotājas ar lielo burtu: skolotāju Benitu Paegli Talsos un Vaidu Salmiņu Ventspils mūzikas vidusskolā. Viņas jau skolas laikā bija mans skolotāja paraugs un virzītājs.

Tavas darba gaitas?

Manā biogrāfijā tikai viena darbavieta. Pēc Ventspils Mūzikas vidusskolas beigšanas, sadalē mani nosūtīja darbā uz Kandavas mūzikas skolu. Jau 34.gadu mācu solfedžo un mūzikas literatūru. Mana motivācija ir prieks par iemācīto bērniem, prieks par atgriezenisko saikni. Prieks, ka varu būt noderīga, jo uzskatu – cilvēki ir radīti cilvēkiem.

Par direktori Kandavas Mūzikas skolā mani izvirzīja 1995.gada 1.aprīlī. Šajā amatā esmu sasniegusi pilngadību. Kopš 2012.gada 1.jūlija mana pārvaldāmā valstība ir Kandavas Mākslas un mūzikas skola.

Kādi skolas sasniegumi, kādi Tavējie?

Skolas sasniegumi ir kolektīva sasniegumi. Šis ir akreditācijas gads, tad arī skolas pašvērtējumā uzskaitīšu sasniegumus.

1995.gadā, sākot pildīt direktores pienākumus, viens no galvenajiem mērķiem bija, lai mūzikas skolas namiņš kļūtu mājīgāks, lai skola tiktu izremontēta, košāk krāsota, silta, labi mēbelēta, iespēju robežās apgādāta ar instrumentiem un aprīkojumu, kur bērni justos labi un skolotāji ar prieku nāktu uz darbu. Un tagad, kad daudzi sākotnējie uzstādījumi ir īstenoti, jauno mūziķu saime skaitliski augusi un „vecais zābaciņš neciešami spiež”. 300 kvadrātmetrus ietilpīgais mūzikas skolas namiņš kļuvis ļoti, ļoti šaurs priekš 130 cilvēciņiem. Un šodien pie horizonta citas vīzijas...

Pie saviem sasniegumiem pieskaitu katru veiksmīgi nosaimniekoto mācību gadu, katru skolai piesaistīto latu, katru interesanti noorganizētu pasākumu. Līdz šim, 53 gadus skolai nav bijusi sava zāle. Nu tā ir. Jūtos stipri „līdzvainīga” arī pie tā, ka mūsu mazpilsētā apvienoja mākslas un mūzikas skolas, jo no pirmā pašvaldības piedāvājuma brīža aktīvi atbalstīju apvienošanas ideju. Tikai tā saskatīju risinājumu samilzušajai telpu platības problēmai mūzikas skolai. Un nu jau top skolas pārbūves tehniskais projekts.

Pārmaiņas, kuras ienāca reorganizējot skolas, kas mainījies?

Pārmaiņas nebūt neienāca strauji. Uz tām brieda sen. Jau pirms 22 gadiem, kad Kandavā sāka domāt par mākslas skolas dibināšanu, toreizējais jaunatnākušais priekšsēdētājs aicināja mūzikas skolas direktori uz pārrunām un apskatīt potenciālo ēku, kurā vietas pietiktu gan mākslai, gan mūzikai. Rezultātā lielajā ēkā Sabiles ielā 12 darbu uzsāka Kandavas mākslas skola un Kandavas pilsētas bibliotēka. Pārējo platību izdalīja dzīvokļos. Vēsture atkārtojās, kad 2009.gadā, mainoties pilsētas vadībai, cits jaunais priekšsēdētājs, ekonomisku apsvērumu vadīts, atkal nāca ar uzstādījumu – abām kultūrizglītības skolām jādzīvo vienviet.

Ar 2012.gada 1.jūliju Kandavas novada dome pieņēma lēmumu par divu lielu un stabilu skolu apvienošanu. Pārtrauca atsevišķi darboties Kandavas Mūzikas skola un Kandavas Mākslas skola, un turpina darbu kā Kandavas Mākslas un mūzikas skola. Fiziski vēl dzīvojam divās ēkās. Gaidām tehnisko projektu un ticam, ka pilsētas dome atradīs eiro tā īstenošanai.

Pārmaiņas nav viegla lieta, jo īpaši mazpilsētā. Sabiedrībā klejoja divi viedokļi – diskusijās cīnījās „par” ar „pret”. Bija cilvēki, kas argumentus par pārmaiņu nepieciešamību izprata, pieņēma un atbalstīja, un, protams, bija ļaudis, kas uzskatīja pārmaiņas par nevajadzīgām. Būsim atklāti – nekad nevienas pārmaiņas visiem nevar būt vienlīdz labas. Taču tā kā akcents tiek likts uz bērnu vajadzībām, kultūrizglītības attīstību un plašākas pieejamības nodrošināšanu Kandavas novadā, kā arī ekonomiskāku saimniecisko pusi, tad paaudzei, kurai gadu desmitiem tāpat ir labi, nākas vien iekļauties kopīgajā straumē pretī vēl nezināmajam, vīzijās izsapņotam.

Kas mainījies uz šodienu? Skolas kolektīvs- 280 audzēkņi, 20 pedagogi un 5 tehniskie darbinieki, dzīvojot saticībā un draudzībā gaidām savu izsapņoto nākotnes skolu.

Tavas domas par izglītības sistēmu, valsts pozīciju?

Īstenota laba lieta izglītības sistēmā - tā ir Eiropas Struktūrfondu finansētā pedagogu tālākizglītība. Un atrasts vainīgais daudzās izglītības jautājumu problēmās – pašvaldības. Nepārtraukti tiek uzsvērts – direktori, ejiet uz pašvaldībām, cīnieties! Dažbrīd rodas sajūta, ka ministrijas neatbild ne par ko. Pedagogi zināmā mērā ir ķīlnieki dažādu jaunievedumu un reformu realizācijā. Mēs esam maza valsts, lai pieļautu lielas kļūdas. Saka jau, ka nekļūdās tas, kas nestrādā. Taču man šķiet, ka mūsu valstī jau neļauj nevienam izglītības un kultūras ministram pastrādāt pienācīgu laiku, lai izvestu līdz galam ieceres un iesākto. Un vēl, mūsu inteliģencei, kas tagad piesaka sevi kā deputāti un ministri, daudziem ir zems inteliģences līmenis. Šādi ļaudis mūsu valstī vada nozares, kuras paši tā īsti nepārzina. Tā arī ir valsts pozīcija, kurai nav profesionāla un stabila sistēmas vadība un kura nenovērtē ne skolotāja profesijas svarīgumu, ne kultūrizglītības nozīmi Latvijas nākotnes sabiedrības veidošanā. Mūsu valsts varas pārstāvji, neapzinoties sekas, grauž esošo kultūrizglītības sistēmu ar taupības inovācijām mūzikas skolu mācību plānos un spiež skolotāju pie zemes atalgojuma ziņā. Arī liela daļa sabiedrības tā īsti nenojauš, kāda ir mūsdienu skolotāja slodze. Skolotājam jāstrādā dubultā, lai saņemtu pietiekoši. Vai jaunie skolotāji, nevēlēdamies pēc studijām iet uz skolām strādāt, šādā veidā nevēsta savu protestu izglītības sistēmai?

Šodien paveicas vien tām skolām, kurām kā glābšanas riņķis ir pašvaldība, kas finansiāli spiedīgajos apstākļos prot sabalansēt budžetu kultūrizglītības atbalstam. Paldies varu teikt arī savai pašvaldībai Kandavā, kura finansiāli atbalsta 20V programmu īstenošanu.

Kas dod dzīvē jēgu, bet kas kaitina?

Ja varu baudīt sava darba rezultātu. Īpašās sajūtas izlaidumos, kad redzi savus audzēkņus stāvam, apzinies – arī tu esi bijis viens no tiem, kas viņu ir izveidojis.

Jūtos gandarīta, ja bijušie audzēkņi atved pie mums savu bērnu. Tas liecina, ka darbs nav bijis velts un Mūzikas un mākslas skolai Kandavā ir nākotne.

Kaitina, ka, tiklīdz kāda pārmaiņu ideja tiek izvirzīta, noliedzēji kā kraukļi metas virsū. Un kaitina, ja cilvēks dara darbu tikai tādēļ, ka viņam jāstrādā, ja trūkst azarta un uguntiņas.

Novēlējums lasītājiem!

Lai skolotājs, saposies, paceltu galvu, ar prieku un lepnumu ikkatru 1.septembri varētu aiziet uz savu skolu! Lai viņu nenomāc materiālas rūpes! Un nezaudēt optimismu, jo nekas nav bēdīgāks kā skolotājs pesimists.

Nevar audzināt citu, neaudzinot sevi!

Paldies. Novēlējums Marutai- nezaudēt optimismu un no sava darba gūt gandarījumu, kas piepilda sirdi!

Ilze Dāve, Partitas redaktore

©2024 LMIIA

Search